Iedomāsimies uz brīdi, ka tas, ko es saku ir patiesība. Zvaigžņu kari un viss ar to saistītais stāsts (vai vismaz daļēji) ir kāds posms cilvēces attīstības vēsturē par kuru vienīgās liecības ir apsplēptas ģenētiskajā atmiņā vai apraktas dziļi zemapziņā, kurai kādam nejauši izdevās pieslēgties.
Pēc Z. Freida var spriest, ka zemapziņai ir sava no apziņas nošķirta funkcionalitāte, par kuru mums var un var nebūt apjausmas. Zemapziņa glabā informāciju (atmiņas, domas), kuras apziņai var būt un var nebūt pieejamas.
Protams šo vairāk ticamu padara tas, ka laiku pa laikam var sastapt cilvēkus, kas tic un parliecināti, ka cilvēka prāts nav spejīgs izgudrot neko jaunu un tāpēc jebkura ideja vai iztēles ražojums ir vai nu sen aizmirsta atmiņa vai peldoša atziņa vai kā tml.
Balstoties uz to, ka ir cilvēki, kas, lai gan saprazdami, ka smadzenes veido elektro-ķīmiskos procesus domu laikā, šo teoriju, ka domas rodas no arējas vides, balsta uz to, ka, bieži vien, domas mums ienak prātā pēkšņi.
Ņemot vērā, ka tehnoloģiskā attīstība vienmēr aiz sevis atstāj liecības, varam droši apgalvot, ka šāds scenārijs visticamāk būtu noticis citā galaktikas nostūrī vai pat citā galaktikā, bet mūsu senču senči bija kolonizatori, bet mēs esam sen aizmirstā un pazudusī kolonija.
Tomēr ticamāk šķiet tas, ka šī vēsture ir bijusi tik sena, ka dabiskā kārtā laika gaitā pārveidojusies par pasakām, stāstiem un mītiem.
